Naivā…
Viņa sēdēja zem rudenīgās liepas un dungoja jauku meldiņu. Viss apkārt likās blāvs un vienmuļš, dzīve, viņai pašai nezinot, bija meiteni iztukšojusi. Narkotiks, alkohols – tas viss bija notrulinājis viņas jūtas. Meitene vairs neatšķīra labu no ļauna, pašas gribu no citu uzspiestas. Viņa sēdēja zem vecās gadu izrobotās liepas un izgaršoja katru zagtās šokalādes gabaliņu, ko lika mutē. Tas lēnām kusa, līdz izkusa pavisam un maigi noslīdēja meitenes rīklē.
Mātes puķainā kleita, ko Arianna bija uzvilkusi bija mazliet notraipīta ar maziem saldās vielas gabaliņiem, kas kūstot bija pilējuši no meitenes rokām. Meitene savā ziņā jutās laimīga, lai gan viņa vairs neapjauta ko nozīmē īsta laime, tomēr viņa apjauta, ka nelaimīga viņa vis nav. Arianna pēc gadiem ilgiem klejojumiem beidzot bija atgriezusies pie mātes. Tiesa attiecības viņu starpā bija mainījušās, taču tobija pārāk grūti izprast…
Meitene apgūlās zālē un raudzījās neparastajās netālā tiltiņa ēnās un izgaršoja vēl pēdējās salduma paliekas mutē. Tad apvēlusies uz muguras meitene aizvēra acis un aizmiga, klejodama starp nekontrolējamiem sapņiem, kas viņu vajāja… par heroīnu, par kārtējo devu… par Deividu… par pazaudēto dzīvībiņu, ko bija nēsājusi savā klēpī… par visu, kas bija noticis argāk.
Atstāj atbildi